Sensenos laikos Daugavas krastā...

Koknese (vācu Kochenhusen) ir viena no astoņām Hanzas savienības pilsētām Latvijā. Jau VII gs. Koknesē apmetās pirmie latvieši, kas izveidoja savu sabiedrisko iekārtu. Kokneses vārds pirmo reizi Indriķa hronikā minēts 1205.gadā. Pilsētas tiesības Koknese iegūst 1277.gadā.

Koknese savulaik valkājusi dažādus vārdus, bet visi tie avasināti no Koknas upes nosaukuma, kā agrāk tikusi dēvēta Pērse.

Pilsēta izveidojās latgaļu Kokneses valsts centra vietā. Valdnieka Vetsekes nodedzinātās pils vietā pēc bīskapa Alberta rīkojuma 1209.gadā tika uzcelta mūra pils. Izdevīgā atrašanās vieta pie Daugavas ūdensceļa un sauszemes satiksmes ceļa Koknesi padarīja par nozīmīgu tirgotāju un amatnieku apmetni un jau 1277.gadā ieguva pilsētas tiesības, bet XIV gs. kļuva par Hanzas locekli. Līdz pat 1701.gadam Koknese bija stiprs nocietinājums ar pili, priekšpili un mūriem apjoztu pilsētu.
Livonijas kara laikā 1577.gadā Koknesi ieņēma Ivans IV, gadu vēlāk to ieguva poļi, bet 1608.gadā Koknese nonāca zviedru karaļa Gustava II Ādolfa rokās. 1656.gadā pilsētu iekaroja krievi un pārdēvēja to par Dmitrijevu. Cars Aleksejs Mihailovičs uzskatīja Koknesi par nozīmīgu tirdzniecības vietu, tāpēc uzcēla tur Krievijas eksportpreču centrālo noliktavu, kā arī uzbūvēja pirmo un pēdējo Daugavas kara floti. Pēc Kardisas miera līguma (1661.gadā) pilsēta tika atdota zviedriem. Lai arī kā tie centās atjaunot pilsētas saimniecisko dzīvi, pūliņi palika bez rezultātiem. 1700.gadā Koknesi ieņēma Polijas karaļa un Saksijas kūrfirsta Augusta pulki, bet 1701.gadā, kad Koknesei tuvojās zviedru karaļa Kārļa XII armija, pils nocietinājumus uzspridzināja, un kopš tā laika pils guļ drupās. Ziemeļu kara laikā Koknese tika pilnīgi nopostīta, un tās agrākajā vietā plešas lauki, bet jauna apdzīvota vieta sāka veidoties saistībā ar dzelzceļa līnijas izbūvi 19.gs. otrajā pusē.

Pirmās neatkarīgās Latvijas laikā Koknese bija dārznieku, amatnieku, atpūtnieku un tūristu mazpilsēta, kurā tika atjaunoti amatniecības uzņēmumi, tirdzniecības vietas, frizieru un fotogrāfu saloni, darbojās dažādas biedrības.

1965.gadā, kad tika sākta Pļaviņu HES būvniecība, Pērses un Daugavas senlejas skaistums pazuda zem ūdens.